Ludolfs Liberts

Biogrāfija

Ludolfs Liberts dzimis Tirzā 1895. gada 3. aprīlī alus brūža meistara Mārča un Matildes ģimenē. 
Vienpadsmit gadu vecumā Liberts iepazinies ar gleznotāju Voldemāru Zeltiņu, kas rosinājis jauno puisi neatstāt vienaldzībā degošo interesi par mākslu un turpināt attīstīties Rīgā.

Pabeidzis Ķeniņa reālskolu Rīgā, Liberts devies uz Maskavu, kur 1911. gadā iestājās Strogonova mākslas skolā Tēlniecības nodaļā. Pēc gada pārgājis uz Kazaņas mākslas skolu, kur 1915. gadā saņēmis diplomu.

Pirmā Pasaules kara laikā Liberts pabeidza Aleksandra kara skolu 1916. gadā, un bija virsnieks Polijas frontē, bet tad nonāca gūstā Vācijā. Latvijā atgriezās 1921. gadā un sāka darboties satīriskajā žurnālā “Ho-Ho”. No 1924. gada strādāja Latvijas Nacionālajā operā par dekoratoru un režisoru, bet 1935. gadā kļuva par Valstspapīru spiestuves un naudas kaltuves direktoru. Paralēli minētajām profesijām, L. Liberts no 1923. gada līdz 1932. gadam izglītoja audzēkņus Latvijas Mākslas akadēmijā un vadīja figurālās glezniecības meistardarbnīcu.

1944. gadā Ludolfs Liberts ar ģimeni emigrēja no Latvijas. Pēc vairākiem nodzīvotiem gadiem Vācijā un citur Eiropā, 1950. gadā viņš nonāca Ņujorkā, kur iztiku varēja nodrošināt ar gleznošanu un pedagoga darbu Ņujorkas pilsētas koledžā.

Ludolfa Liberta gleznas glabājas gandrīz visos lielākajos mākslas centru muzeju krātuvēs. Viņš ir pārstāvējis latviešu mākslu un scenogrāfiju izstādēs Parīzē, Briselē, Berlīnē, Stokholmā, Ņujorkā, Helsinkos, Prāgā, Barselonā, Minhenē, Cīrihē, Vīnē, Otavā, Oslo, Maskavā, Ļeņingradā, Tallinā, Tartu, Varšavā, Krakovā, Budapeštā, Kauņā, Kopenhāgenā, Londonā.

Pēdējie piecpadsmit trimdas gadi Amerikas Savienotajās Valstīs noslēdza mākslinieka daiļradi, un Ludolfs Liberts devās mūžībā 1959. gada 11. martā, Ņujorkā.

Mākslinieciskais apraksts

Ludolfa Liberta daiļradē nozīmīga vieta bijusi scenogrāfijai un skatuves tērpu veidošanai, jo gandrīz dekādi viņš bija Latvijas Nacionālās operas galvenais skatuves dekorators, paspēja inscenēt ap 70 operu, baleta un operešu izrāžu. Tomēr vislielāko popularitāti publikā L.Liberts iemantoja ar saviem izteiksmīgajiem lielpilsētu atainojumiem, ko tāpat vien ir pavadījusi skatuviskā vīzija, kurā norisinās drāma. Pirmais posms Liberta daiļradē pagājis latviešu modernistu iecienītajā ekspresionisma garā, uzsverot līniju ritmus un šķautņu asumus, bet vēlākais ir romantiski impresionistisks, pūkaini miglains un sudrabaini gaišs.

Māksliniecisko stilu un žanru svārstības ir izgaismojušas Ludolfa Liberta daudzpusību un virtuozitāti. Cauri gadiem mijās pretstati gleznu motīvos, kolorītā un mākslinieciskajā rokrakstā: realitāte ar fantāziju, primitivitāte ar izsmalcinātību, konstruktīvisms ar impresionismu. Viņa romantiķa nemiers rosinājis tik ļoti ikoniskās Rietumeiropas galvaspilsētu ainas attēlot dinamiskā un barokālā kustībā, nevis pieklusinātā harmonijā. Satrauktās līnijās un sudrabaini saulainā krāsu mirdzumā ir iemūžināti dzīvīgie Parīzes bulvāri un Venēcijas uguņotie kanāli. Pat esot trimdā ASV, gleznotājs atkal un atkal rada Rīgas, Venēcijas un Parīzes sižetus, taču kā atceres tēlus no fotogrāfijām.

Liberts ir gleznojis arī tonāli klusinātas Latvijas ainavas, kurās dominē dzimtenes lauki ar pļavām un bērzu birztalām, kā arī Torņkalna skatus. Pilsētnieciskās Rīgas Vecpilsētas ainavas apcerētas poētiski, Melngalvju nams un Pētera baznīca virmo franču impresijā. Daiļrades sākumposmā gleznojis arī figurālas kompozīcijas par senlatviešu dzīves tēmām, kurām lielākoties piemitis idillisks raksturs.

Interesanti fakti

1952. gadā kāds Amerikas Latviešu apvienības (AKA) biedrs kā pateicību jaunievēlētajam 34. ASV prezidentam Dvaitam Eizenhaueram uzdāvināja Ludolfa Liberta gleznu “Rīgas torņi”. Prezidents to novērtēja tik augstu, ka visu termiņa laiku tā lepni karājās goda vietā Vašingtonā, Baltajā namā, prezidenta darba kabinetā. Par Latvijas esamību un latviešu mākslinieka talantu tika atgādināts neskaitāmas reizes televīzijas tiešraidēs. Arī slavenais žurnāls “Life” ir dokumentējis šo gleznu kopā ar prezidenta Eizenhauera fotoportretu 1956. gada 12. marta numurā, raksta titulbildē.