Jānis Rikmanis

Biogrāfija

 
Jānis Rikmanis dzimis Rīgā, 1901. gada 5. aprīlī. Mākslinieks nācis no vienkāršas strādnieku ģimenes, tāpēc tikt mācīties par mākslinieku nav nācis viegli. Neraugoties uz grūtībām, iestājies Latvijas Mākslas akadēmijā un mācījies Figurālās glezniecības meistardarbnīcā.[1] Akadēmiju pabeidzis 1931. gadā ar diplomdarbu “Zēni pie upes”. Mākslinieka diplomdarba vadītājs bijis Jānis Roberts Tillbergs[2], kurš, iespējams, licis stilistisko pamatu mākslinieka radošajām izpausmēm.
 
Pēc akadēmijas absolvēšanas, mākslinieks apceļo Eiropu un smeļas iedvesmu Eiropas muzeju krātuvēs un mākslas kolekcijās.[3]
 
Jānis Rikmanis sāk piedalīties izstādēs jau pirms akadēmijas pabeigšanas 1929. gadā. Ir bijušas vairākas personālizstādes Rīgā – nozīmīgākās 1942. gadā, 1964. gadā. Mākslinieku savienības biedrs kopš 1944. gada. Darbojies mākslinieku savienībās “Radigars” un “Rosme” un bijis biedrs Latvijas Tēlotājas mākslas biedrībā.[4]
 
Mākslinieks strādājis Latvijas Mākslas akadēmijas Zīmēšanas katedrā par pedagogu no 1945. gada līdz 1950. gadam.[5]
 
Jānim Rikmanim ar sievu Mildu ir divi bērni, māksliniece Māra Rikmane un literāts Otomārs Rikmanis.[6]
 
Mākslinieks aiziet mūžībā 1968. gadā un atdusas Meža Kapu Mākslinieku kalniņā.

Mākslinieciskais apraksts
  

Jānis Rikmanis cītīgi mācījies un praktizējies no citiem māksliniekiem, apgūstot prasmes, kā attēlot spēku, smagumu un citas sajūtas, jo sevišķi ietekmējies no beļģu māksliniekiem. Mākslinieka darbos nav frivola viegluma. Tie ir pamatīgi.[7]
 
Mākslinieks gleznojis dažādos žanros: ainavas, portretus, figurālajā žanrā.[8] Visizteiksmīgākie ir psiholoģiskie portreti, kas smalki ataino cilvēku personību nianses, kā arī romantiskās Latvijas ainavas.[9] Jāatzīmē, ka mākslinieka vislielākais talants atklājas portretos, sevišķi tajos, kas tapuši 20. gs. 30. gados, mākslinieka mūža auglīgākajā posmā.[10] Viņš gleznojis vienkāršo ļaužu portretus – pastniekus, zvejniekus.[11] Ainavas ir daudz pieklusinātākas un neuzkrītošākas. Mākslinieks ainavās bikli, taču ar lielu cieņu, attēlojis Latvijas dabu.[12] Turpretim portretos tiek dota vaļa kādai grūti definējamai radošajai šķautnei, kas valdzina skatītāju.[13]
 
Mākslinieks gleznojis galvenokārt siltajos zemes toņos - tumši brūnā, bēši mālainā un pelēcīgi violetā.[14] Viņa iemīļotākie toņi ir gaišais okers, angļu sarkanais, sjennas, “van Deika brūnais”, kaula melnais, kobalts.[15] Irdenais un mīkstais, dažkārt šķietami sausais triepiens, veido telpiskuma izjūtu.[16] Galvenokārt gleznojis eļļas tehnikā.
 
Mākslinieka laikabiedri viņu raksturo kā klusu un introvertu personību, kas atspoguļojas mākslinieka mierpilnajās ainavās.[17] Daudzus mākslinieka darbus pārklāj pelēks plīvurs, kas tos nomierina, padara tos elēģiskus un tuvākus zemei. Mākslinieks izvairās no salkanas glezniecības.[18]

Interesanti fakti

 
Mākslinieks visu savu dzīvi apkopojis domas un sajūtas, rakstot dienasgrāmatu.[19]
 
Raugoties atpakaļ, var secināt, ka tāpat kā daudzus citus tā laika māksliniekus, arī Jāņa Rikmaņa dzīvi ietekmēja kara šausmas, kas traucēja talantam netraucēti atplaukt. Šķiet, ka māksliniekam būtu bijis vēl daudz vairāk ko teikt, taču valdošais režīms to apspieda. Jo sevišķi pēc kara, kad pievērsies figurālajai un vēsturiskajai glezniecībai.[20]
Mākslinieka vislielākā kaislība bijusi zirgi, kurus attēlojot, biklais triepiens mainījās uz drošu un enerģētisku. Zirgi attēloti spēcīgi, un ar stingru, drošu otas vilcienu to dzīvīgums staro no audekla. Ilgas pēc kustības un izlaušanās nolasāma no mākslinieka zirgu gleznojumiem.[21]
 
Mākslinieka lielākais elks bijis Jānis Valters ar savu plašo krāsu gammu diapazonu.[22]

_________________________________


[1] Literatūra un Māksla, Nr. 13., 1968.
[2] Laikmets, Nr. 48, 1942.
[3] Laikmets, Nr. 48, 1942.
[4] Māksla un Arhitektūra biogrāfijās. Rīga: Latvijas enciklopēdija, 1996
[5] Rīgas Balss Nr. 74, 1968.
[6] https://www.literatura.lv/lv/person/Otomars-Rikmanis/872578
[7] Latvju Mēnešraksts 1943. Nr. 8
[8] Laikmets, Nr. 48, 1942.
[9] Literatūra un Māksla, Nr. 13., 1968.
[10] Māksla Nr. 3, 1976.
[11] Literatūra un Māksla, Nr. 14., 1961.
[12] Literatūra un Māksla, Nr. 14., 1961.
[13] Latvju Mēnešraksts 1943. Nr. 8
[14] Laikmets, Nr. 48, 1942.
[15] Māksla Nr. 3, 1976.
[16] Latvju Mēnešraksts 1943. Nr. 8
[17] Laiks, Nr. 17, 2003.
[18] Latvju Mēnešraksts 1943. Nr. 8
[19] Māksla Nr. 3, 1976.
[20] Literatūra un Māksla, Nr. 14., 1961.
[21] Laiks, Nr. 17, 2003.
[22] Māksla Nr. 3, 1976.