Jēkabs Alfrēds Strazdiņš

---

Biogrāfija

Latviešu gleznotājs Jēkabs Alfrēds Strazdiņš dzimis 1905. gada 13. martā mērnieka palīga ģimenē Jaunpiebalgā, Latvijā. Jau bērnībā viņš iepazina lauku darbu cikliskos ritmus un izcēlās ar zīmēšanas prasmi un interesi par mākslu, ko pamanīja arī vietējā skolā. 1924. gadā viņš iestājās Latvijas Mākslas akadēmijā. 1926. gadā Strazdiņš iesaistījās mākslinieku biedrībā “Radigars”, taču konflikta dēļ no tās tika izslēgts un vēlāk pievienojās mākslinieku apvienībai “Zaļā vārna”.[1]
1927. gada vasarā Jēkabs Strazdiņš apceļoja savu dzimto novadu un veica etnogrāfiskos zīmējumus, attēlojot sadzīves un tautas mākslas priekšmetus, ēkas un iekštelpu iekārtojumus. 1933. gadā viņš devās studiju braucienā uz Itāliju, apmeklēja Venēciju, Romu, Florenci un Kapri salu. Ceļojuma laikā guva jaunus ierosinājumus klasiskās mākslas izpratnē un īpaši iespaidojās no Mikelandželo darbiem. 1930. gadu otrajā pusē Strazdiņš strādāja par zīmēšanas skolotāju Rīgā un aktīvi rakstīja mākslas kritikas un apcerējumus periodikā. 20. gs 40. gados pasniedza latviešu mākslas vēsturi Latvijas Universitātē un Latvijas Mākslas akadēmijā.
1949. gadā Strazdiņš tika deportēts uz Sibīriju (Krievijā). Tikai Staļina režīmam beidzoties, 1954. gadā mākslinieks varēja atgriezties dzimtenē.
Mākslinieks mira 1958. gada 21. martā Rīgā.[2]

Mākslinieciskais apraksts

Strazdiņš 1933. gadā absolvēja Latvijas Mākslas akadēmijas Ģederta Eliasa (1887– 1975) vadīto Figurālās glezniecības meistardarbnīcu. Strazdiņa mākslinieciskais rokraksts balstās reālisma skolas tradīcijās, un viņš izceļas kā spilgts starpkaru perioda figurālists. Lauku tēma bija viena no galvenajām viņa darbos. Parāda smagu zemnieku darbu, tēli ir monumentāli, dinamiski, spēcīgi, robusti. Tas sasaucās ar 1930. gadu tendenci glorificēt lauku dzīvi kā tautas dziļāko garīgo vērtību. Visbiežāk atainoti, jaunsaimnieki iekopjam īpašumā iegūto zemi – līdumu līdēji, celtnieki, lopu kopējas, siena grābēji utt. Strazdiņš attēloja arī lauku ļaužu atpūtas mirkļus, kad viena ģimene guļ diendusu vai darba pārtraukumā ietur azaidu. Viņa tēlojumā jūtamas arī vecmeistaru renesanses un baroka mākslas atskaņas.[3]

Interesanti fakti

Paralēli glezniecībai un darbam mākslas kritikā Strazdiņš kolekcionēja mākslas darbus un veidoja muzeju Jaunpiebalgā, Latvijā.
Viņš aktīvi iesaistījās mākslas dzīvē, aizstāvēja jauno mākslinieku tiesības, aicināja attēlot dzīves patiesību un popularizēja ideju nest “mākslu visiem, mākslu tautai”.[4]

 
___________________________________

[1] Latvijas mākslas vēsture.–5. sēj.: Klasiskā modernisma un tradicionālisma periods. 1915–1940 / Sast. E. Kļaviņš, aut. S. Pelše, A. Vanaga, V. Villerušs, K. Teivāne–Korpa, I. Martinsone, R. Rinka, M. Šuste. – Rīga: LMA Mākslas vēstures institūts; Mākslas vēstures pētījumu atbalsta fonds, 2016.–317. lpp.
[2] Siliņš J. Latvijas māksla 1915–1940 II. – Stokholma: Daugava, 1990.–275–277. lpp. 
[3] Turpat.
[4] Turpat.