Herberts Siliņš

Biogrāfija

Herberts Siliņš (1926-2001) bija latviešu gleznotājs. Dzimis Tukuma apriņķa Aizupes pagastā, Latvijas brīvības cīnītāja un strādnieka ģimenē.

Pēc skolas beigšanas, 1944. gadā tika iesaukts vācu armijā un nonāca angļu gūstā. 1944. gadā Herberts Siliņš nonāca Vācijā, Eslingenā. Šis trimdas laiks ir bijis nozīmīgs H. Siliņa mākslinieciskā ceļa procesā. 1946. gadā viņš iestājās Eslingenas Latviešu mākslas akadēmijā , un mācījās no tādiem dižgariem kā Ludolfa Liberta, Jāņa Kugas, Jūlija Matisona u.c. Jau tajā pašā gadā piedalījās izstādē Bādvērishofenē.

Savu talantu H. Siliņš ir attīstījis arī pašmācības ceļā, studējot sev pieejamās mākslas grāmatas un apmeklējot muzejus. Veselības apsvērumu dēļ Herbertam Siliņam nācās pārtraukt mācības jau 3. kursā un atgriezties Latvijā 1948. gadā. Latvijā apguvis krāsotāja amatu un neilgi strādājis kombinātā “Māksla”.

Dēls Kārlis Siliņš, kas dzimis 1958. gadā, sekojis tēva pēdās un arī ir gleznotājs.

Sarīkojis 22 personālizstādes galvenokārt Latvijā. Pēdējā personālizstāde notika Maskavā 1989. gadā. 1999. gadā kļuva par Valsts Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiātu. 

Herberts Siliņš miris 2001. gada martā, apglabāts savā dzimtajā novadā Kurzemē, Mērsraga kapsētā. 

Mākslinieciskais apraksts

Mākslinieka Herberta Siliņa glezniecības žanrs ir raksturīgs latviešu glezniecības tematikai. Mazpilsētas ainavās jūtama silta un omulīga attieksme pret savu dzimto vietu. Jūras skatu ekspresivitāte, savukārt, panākta ar rupju triepienu, kas atgādina piekrastes vēja brāzmas un putojošos viļņus. Laivu buras ir pacēlušās pret debesīm kā asas spīles. Pavasara ainavās izvēlēti pasteļtoņi, radot iespaidu par dzestrajā gaisā virmojošo ziedu smaržu. Uz audekliem gleznotajās klusājās dabās attēlotajiem priekšmetiem – māla traukiem, pļavas ziediem un piemājas dārzā ievāktiem augļiem – piemīt lauku burvība. H. Siliņa gleznas izstaro optimismu.

Gleznojis eļļas un akvareļa tehnikā. Pievērsās ainavu žanram, it īpaši motīviem, kas saistīti ar jūru, laivām un ūdeni. Herberts Siliņš lielu daļu dzīves pavadījis pilsētās, taču sirds vienmēr palikusi uzticīga viņa dzimtajai pusei Kurzemei. Gleznās vērojams suminājums gan vecpilsētas cietajiem mūriem, gan plašajām dabas ainavām un Kurzemes jūras piekrastēm. Lai arī H. Siliņa glezniecība saistāma ar žilbinošām krāsām, tomēr mākslas gaitu pirmsākumos viņš gleznojis pieklusinātos toņos.

Laika gaitā Herberta Siliņa daiļradē caurstrāvojušies dažādi mākslas stili, tendences un elementi, taču nemainīgs ir palicis māksliniekam raksturīgais krāsu spožums, kontrasts un intensitāte. Jaušama brīva, dekoratīvi ekspresīva izteiksme. Gleznas aizrauj ar spilgto krāsu ritmu un triepienu dinamiskumu. Dažos darbos atklājas mākslinieka iekšējais emocionālais plūdums, citās izkristalizējas noteiktākas formas. H.Siliņa mākslas izteiksmes līdzeklis ir kolorīts un triepiens. Liela uzmanība ir vērsta uz faktūras iespējām. Brāzmainais otas raksts ir spēcīgs, taču tajā pašā laikā arī juteklisks – tā ir vesela triepienu sistēma. Kopējais iespaids liecina par mirklī tvertu sajūtu, kuru spēji jāuzklāj uz audekla virsmas.

Interesanti fakti

Tik daudzās Herberta Siliņa gleznas, kurās laivu augstās buras ir izstiepušās pievakares saulē, vien apliecina mākslinieka paralēlo aizraušanos – burāšanu. Visu mūžu viņš bija kaislīgs šī sporta veida cienītājs un bija jahtkluba “Daugava” biedrs kopš 1958. gada.