Jānis Pauļuks

Biogrāfija

Jānis Pauļuks dzimis 1906. gada 2. septembrī, Rīgā, Ganību Dambja Daugavas pusē. Tēvs Antons Pauļuks bija latviešu zemnieks, taču māte Agata Možeika bija lietuviete. Viņš bija ceturtais bērns ģimenē.

1914. gadā iesāktās skolas gaitas V. Olava komercskolā Pauļuks bija spiests pamest jau 5. klasē - 1922. gadā.

Trūcīgo apstākļu ietekmē, J. Pauļuks jau agri pievērsās darbam – bija zīmētājs, kaligrāfs Zemkopības ministrijas Zemes ierīcības departamenta Mērniecības daļā. � ī specialitāte attīstīja Pauļukā precizitāti un spēcīgu kompozīcijas izjūtu, kas vēlāk dzīvē rezultējās viņa glezniecības talantā. J. Pauļuks aizgāja no darba 1939. gada sākumā, lai piepildītu savu sapni Latvijas Mākslas akadēmijā – iestājoties grafikas katedrā, bet drīz vien atklājot mīlestību pret glezniecību.

Darbā praktizētā kaligrāfija un pašdisciplinēta gatavošanās atvēra durvis uz Latvijas Mākslas akadēmiju 1938. gadā. Jānis Pauļuks bija ne tikai izcils gleznotājs 32 gados, bet arī pārspēja savus studiju biedrus dažādās disciplīnās, piemēram, zīmēšanā, gleznošanā, anatomijā un mākslas vēsturē.

J. Pauļuka dzīve nebūtu iedomājama bez meitenēm - 1943. gada 23. jūnijā viņš apprecēja astoņpadsmit gadīgo Felicitu Jānki, ar kuru ceļi krustojās Latvijas Mākslas akadēmijā, un kopdzīvē tika pavadīti 10 gadi. Lai arī Felicita bija viņa mūža mīlestība, abu laulība vēlāk izira.

Neilgi pēc tam Jānis Pauļuks iepazinās ar Lidiju Rahmaņinu un abi apprecējās 1966. gadā, piedzima meita Inta. Tomēr arī šī kopdzīve neilga visu atlikušo mūžu.

Jāņa Pauļuka biedra vieta Mākslinieku Savienībā bija mainīga – dažādi pamatoti un nepamatoti iemesli J. Pauļuku gan atkārtoti uzņem, gan izslēdz no Mākslinieku Savienības vairāku gadu garumā. Tikai 1968. gadā viņam izdodas saglabāt biedra statusu līdz pat mūža galam.

Jānis Pauļuks miris 1984. gada 23. jūnijā. Apglabāts Rīgā, Meža kapos, Mākslinieku kalniņā.

Mākslinieciskais gars

Jānis Pauļuks gleznoja tikai eļļas tehnikā. Savas četrdesmit gadu mākslinieciskās karjeras laikā Jānis Pauļuks bija radījis 600-700 gleznas eļļas tehnikā, atstājot mantojumā spēcīgu enerģiju un iedvesmu vēl nākamajām paaudzēm. Viņa mākslas darbi ir piesātināti ar tematisko un ekspresīvo daudzveidību – ainavas, figurālās kompozīcijas, klusās dabas, marīnas, portreti un pašportreti – tas viss radīts, eksperimentējot ar stiliem, koloristiku un faktūrām.

Uzsākot mākslinieciskās gaitas 20. gadsimta 30. un 40. gados, Jānis Pauļuks piegāja glezniecībai ar dziļu arodisku nopietnību un pamatīgām studijām. Jānis Pauļuks pētīja glezniecības tehnoloģiskās iespējas, krāsu mijiedarbību, eksperimentēja ar lakām, kā arī kompozīcijas veidoja ar stingri organizētu loģisko domāšanu. Pirmā posma darbi lielākoties ir portretu attēlojumi, pašportreti un figurālās kompozīcijas - visgleznotākajā persona bija sieva, nepārejošā mūža mīla un mūza Felicita.

Iepriekšējais zīmētāja darbs mērniecībā un uztrenētā acs kaligrāfijā bija noformējusi māksliniekā kārtības un precizitātes izjūtu. Savukārt, J. Pauļuka spēcīgā individualitāte un emocionālais patoss bija kā katalizators viņa trauksmainajai ekspresivitātei gleznās, kas lieliski mijiedarbojās ar viņa izpratni par kompozīciju.

Otrs posms Pauļuka jaunradē saistāms ar piecdesmitajiem gadiem, kad gleznās iezīmējas izmaiņas mākslinieciskajā rokrakstā – no pelēcīgā pamattoņa, tas bija kļuvis gaišāks, krāsaināks un atraisītāks. Gleznās “iepinusies” līniju virtuozitāte, krāsu intensitāte, nepiespiesta kompozīcija, un ir jūtams brīvs roku vēziens. Pastāvošā iekārta lika šķēršļus mākslinieciskajiem meklējumiem, taču J. Pauļuks, lai arī ar grūtībām un dažiem incidentiem, stingri palika pie sava unikālā stila.

Glezniecisko piesātinātību pastiprināja daudzslāņainā, biezā faktūra un nebaidīšanās kļūdīties, bet gan vērst kļūdas par labu. Jānis Pauļuks faktūru uztvēra nevis kā dekoratīvu elementu, bet gan kā katra konkrētā darba tapšanas vēsturi. Tieši faktūra un triepiens bija J. Pauļuka glezniecības stihija – gleznu virsma dažbrīd sasniedz pat bīstamu biezumu.

Taču Jāņa Pauļuka lielais kolorista talants nav apšaubāms – tam piemita unikāls raksturs, skanošas krāsas un bagātīga, oriģināla gamma. Viņš vienmēr ir lūkojies pēc zināšanām dabā, nenoliedza dabas spēku un apkārtnes novērojumus. Mākslinieka sirdij tuva bija saule, kura kļuva par daiļrades uzmanības centru 50. gadu beigās. J. Pauļukam patika gan sauļoties, gan arī gleznās radīt sajūtu par saules pielietām dzintartoņa ainavām, jūru, cilvēku sejām. Tieši viņa gleznotais lielformāta darbs “Lai vienmēr būtu saule!” apceļoja daudzu valstu izstāžu zāles un tika atzinīgi novērtēts.

Pēdējais J. Pauļuka devums glezniecībā ir atzīts kā pats meistarīgākais un ar novatorismu Latvijas mākslas ainā. Tie bija 1960. gadi. � ajā laikā Pauļuka glezniecības maniere bija iegājusi brieduma fāzē – gleznu raksturs bija dinamisks, ar plašu krāsu spektru.

Interesanti fakti

Jāņa Pauļuka neatlaidība un sportiskais gars jau kopš bērnības ir rezultējies panākumos ne tikai mākslas sfērā vien. Viņš aizrāvās ar slēpošanu Cīrulīšu kalnos, un bija lieliski apguvis dažādus sarežģītus trikus, ko neviens cits Latvijā pirms tam nebija paveicis.

Jāņa Pauļuka “izlādēšanās” metode bija rakstīšana. Tās bija neskaitāmas vēstules draugiem, tuviniekiem, sev. Ir saglabājusies vesela “kartotēka” ar Pauļuka emocionālajām vēstulēm, pierakstiem un citām liecībām, kas atklāj viņa neparasto raksturu.

J. Pauļukam bija ārkārtīgi rūpīgs un skaists kaligrāfiskais rokraksts, tāpat kā pārējiem brāļiem un māsai. Pauļuka kaligrāfisko rokrakstu atzina augstā līmenī – viņam piešķīra Eiropas kaligrāfista 1. titulu.

Jāņa Pauļuka aizraušanās bija burāšana ar viņa personīgo jahtu “Vitu” ar buras numuru 013. Viņš iegādājās šo jahtu 1930. gadu sākumā pirms iestāšanās Latvijas Mākslas akadēmijā. Pats jahtu slīpēja, krāsoja un turēja savā pagalmā Ganību Dambī. Vēlākajos dzīves gados viņa gleznās parādās sirsnīga apbrīna par jahtām un jūru – šis temats bija figurējošais viņa pēdējā posma glezniecībā.

Liela daļa Jānā Pauļuka agrīnajos darbos attēlota viņa pirmā sieva Felicita, taču kā pati modele stāstījusi, viņa nekad nav speciāli pozējusi māksliniekam Pauļukam. Iespējams, ka šie pievilcīgās meitenes attēlojumi ir gleznoti ar atmiņas un iztēles palīdzību.