Kārlis Melnbārzdis

Biogrāfija

Kārlis Melnbārzdis dzimis 1902. gada 2. augustā, Jelgavā. Kārlis bija vecākais starp vēl diviem brāļiem un māsu, kas dzimuši notāra Jāņa Melnbārzda un viņa sievas Emmas (dzim. Stirna) ģimenē. 1906. gadā ģimene pārcēlās uz Tukumu, un šī pilsēta ir saistāma ar gleznotāja patieso bērnības mirkļu vietu.

Pēc Tukuma ģimnāzijas pabeigšanas, māksliniecisko izglītību ieguvis jaundibinātajā Latvijas Mākslas akadēmijā. 1931. gadā absolvējis profesora un ainavu glezniecības pamatlicēja Vilhelma Purvīša vadīto Dabasskatu glezniecības meistardarbnīcu, un savā mākslinieciskajā attīstībā turpināja tiekties pēc V. Purvīša tradīcijām. Gandrīz četrdesmit gadu radošā darbība Latvijas mantojumā atstājusi apmēram 2500 eļļas gleznu un studiju darbus. 

1933. gadā sievai Marijai Ābeltei, sauktai par Kacīti, piedzimst dēls Jānis, kurš līdzīgi kā viņa tēvs savu turpmāko dzīvi velta radošajai darbībai - rakstniecībai. 

Izstādēs piedalījies kopš 1933. gada, taču tieši pēckara posms bijis visražīgākais – viņš piedalījies ļoti daudzās mākslas izstādēs kā Latvijas teritorijā, tā arī ārzemēs. Vairākas viņa gleznas iegādājušies lielākie muzeji Padomju Savienības laikā - piecas glabājas Valsts Tretjakova mākslas galerijā Maskavā, Krievijā. 

Kārlis Melnbārzdis pāragri devies mūžībā 1970. gada 27. februārī. Apglabāts Rīgas Meža kapos, Mākslinieku kalniņā.

Mākslinieciskais apraksts

Kārlis Melnbārzdis bija iejūtīgs Latvijas dvēseles atveidotājs, kas līdz pat savas daiļrades beigām konstanti saglabājis saikni ar dabas tēmu. Meistara darbos dominē nacionālās, ziemeļnieciskās ainavas motīvi – palu ūdeņi, stāvi upju krasti ar koku atspulgiem tajos, saules apspīdētas sniegotas ainavas ar zilām ēnām un agrā pavasara atkusnis. Ar nelieliem krāsu triepieniem panāktais dabas plašums sniedzas bezgalīgā toņu gammā un uzplaukst daudzveidīgās noskaņās. K. Melnbārzda dziļā pietāte pret Latvijas dabas vienkāršo skaistumu atainojas arī mākslinieka gleznu nosaukumos - “Vecās dzirnavas”, “Mežs”, “Bērzu birztaliņa” un “Rudzu lauks”, ir tikai neliela daļa no pieticīgajiem sižetiem, kas pacēlušies līdz monumentālam skanējumam.

Konstante, kas traucas cauri Kārļa Melnbārzda radošajai biogrāfijai ir palikusi bez pretrunām un negaidītiem pavērsieniem, taču nebūt tā nav vienmuļa. Mērķtiecīgā darbā radītos ainavu ciklus, kas daudzina katra Latvijas novada iezīmes un gadalaiku atšķirīgumu, nekad nevar izsmelt līdz galam. Tieši K. Melnbārzda dzīves otrajā pusē rodas paši zīmīgākie mākslas darbi.

Sekojot 20. gadsimta sākuma ainavu glezniecības kanonam, K. Melnbārzdis ir radījis episkas panorāmas un liriskus dabas motīvus, kas klāti impresionistiskos otas triepienos un dzīvīgās krāsās. Burvību mākslinieks ir sajutis Gaujas līkločos, skarbajos zvejnieku ciemos un Latvijas jūrmalā, kas liecina par mākslinieka patriotisku jūtu caurstrāvu un mīlestību pret ūdeņiem. Kā atzīts latviešu marīnists, Kārlis Melnbārzdis ir piedalījies vairākās Padomju Latvijas marīnistu darbu izstādēs.

Interesanti fakti

Tieksme pēc vizuālas pašizteiksmes Kārlī Melnbārzdī uzaususi jau septiņos gados, un tēva vislielākā soda metode par topošā mākslinieka pastrādātajām nedarbiem bija krāsu kastes atņemšana uz kādu laiku.

Tā kā K. Melnbārzdis bija apveltīts ar absolūto redzi, viņa glezniecības gaitā svarīga nozīme tika piešķirta pavisam neparastām lietām un personiskām detaļām. Jūru viņš gleznoja tikai no Kurzemes krastiem, kur viņam labāk patika smilšu tonis, taču izvairījās no Saulkrastu pludmales, kur smiltis bija rūsganākas.

Gleznotāja K. Melnbārzda interese un vaļasprieks neapstājās pie mākslas, viņš panākumus guva arī pavisam citādā sfērā – autosportā. Sākotnējā nevainīgā aizrautība un praktiskais pielietojums pārtapa azartā un profesionālā sporta veidā, kur tika gūti vairāki kausi. Katram Melnbārža spēkratam tika dots īpašs vārds – “Indiānis”, “Ansītis” un “Melnais Pēteris”.