Biogrāfija
Latviešu gleznotājs Arvīds Egle dzimis 1905. gada 3. aprīlī Lielsesavā, Jelgavas apkaimē, Latvijā, muižas kalpa ģimenē. Pirmā pasaules kara laikā viņa vecāki pārcēlās uz Latgali. Ģimene dzīvoja Rēzeknē, kur Egle apguva izglītību un zīmēšanu pie Alberta Filkas (1891–1938) un Franciska Varslavāna (1899–1949). 1926. gadā viņš iestājās Latvijas Mākslas akadēmijā un 1932. gadā absolvēja Vilhelma Purvīša (1872–1945) vadīto Dabasskatu meistardarbnīcu. Studiju laikā viņš strādāja Latgales teātrī par dekorāciju gleznotāju, un pēc akadēmijas beigšanas sākotnēji izstādījās kopā ar Mūkusalas mākslinieku biedrības autoru grupu.
Pēc studijām Rīgā Egle pārcēlās atpakaļ uz Rēzekni, kur pasniedza zīmēšanu vietējās skolās un aktīvi iesaistījās Latgales reģiona mākslas dzīves veidošanā. Kopš 1950. gadiem viņš strādāja par pasniedzēju Latvijas Mākslas akadēmijā.[1] Egle kopā ar studentiem un kolēģiem piedalījās vasaras plenēros, un vairāku vasaru garumā viena no viņa iecienītākajām vietām bija romantiskā un gleznainā Salacgrīva.
Egle esot bijis ļoti atturīgs un emocionāli noslēgts cilvēks – kritisks gan pret sevi, gan citiem, īpaši studentiem. Tajā pašā laikā viņš bija labs pedagogs un ļoti nopietni nodevies gleznošanai. 1954. gadā Egle sarakstīja metodisko materiālu “Divas formas zīmēšanā no dabas”, ko vēlāk arī papildināja. Šajos apcerējumos viņš apkopoja savu kā pasniedzēja praktisko un teorētisko pieredzi, analizējot gleznieciskā zīmējuma veidus, kompozīciju, gaismēnu un proporcijas. Materiāli bija paredzēti jaunajiem studentiem un mākslas skolu audzēkņiem.
Mākslinieks mūžībā aizgāja 1977. gada 20. novembrī.[2]
Mākslinieciskais apraksts
Gleznotājs tiek ierindots starp Purvīša labākajiem audzēkņiem. Savu daudzpusīgo māksliniecisko talantu viņš strauji attīstīja 20. gs. 30. gados, darbojoties ainavas, sadzīves žanra, klusās dabas un portreta laukā. Egles darbi tika izstādīti dažādās izstādēs, tostarp arī valsts organizētajās starptautiskajās ekspozīcijās. Viņš bija viens no tiem retajiem māksliniekiem, kas attēloja Latgali un īpaši Rēzeknes pilsētu.[3] Viņa radošās intereses centrā bieži bija Latgales pilsētu nomales un tirgus ainas, kurās mākslinieks izmantoja dramatiskus gaismēnu kontrastus un vibrējošu, dinamisku otas triepienu.[4]
Jau studiju laikā akadēmijā Egle pakāpeniski atraisījās no tiešas Purvīša ietekmes un izkopa savu individuālo māksliniecisko rokrakstu. 1937. gadā viņš devās radošajā braucienā uz Parīzi, kur iedvesmojās gan no holandiešu vecmeistaru darbiem, gan jaunlaiku modernistiem. Pēc šī ceļojuma viņa glezniecības valoda kļuva izlīdzinātāka un liriski maigāka, pretstatā agrīnā posma nemierīgajai un emocionāli uzlādētajai izteiksmei. Gleznojuma dinamiskais svaigums un vitālais saviļņojums nodrošināja māksliniekam atzinību. 20. gs. otrajā pusē viņš arvien vairāk pievērsās reālisma paņēmieniem, pielāgojoties oficiāli pieprasītajām tematiskajām figurālajām kompozīcijām.[5]
Interesanti fakti
Egļu ģimene bija trūcīga, un mazais Arvīds bērnību pavadīja laukos, kur viņam nebija nekādu rotaļlietu. Viņa rotaļu istaba bija zaļa pļava, bet rotaļu draugi – aitas, vistas, kazas un kaķis. Tomēr visnozīmīgākais dzīvnieks, kādu mazais puika pazina, bija zirgs. Zirga miers, skumjais skatiens un draudzīgā bubināšana padarīja to par svarīgāko parādību mazā bērna pasaules uztverē. Zirgs ieņēma arī īpašu vietu vēlāk mākslinieka daiļradē – viņa senā mīlestība uz zirgiem atplauka skaistos sadzīviskos žanra darbos.[6]
Mākslinieka studiju gadi akadēmijā arī nebija finansiāli viegli. Lai gan viņš tika atbrīvots no mācību maksas un saņēma nelielu stipendiju, dzīves apstākļi bija skaudri – bieži nācās mainīt dzīvesvietu, jo lētās īres istabas ne vienmēr bija piemērotas dzīvošanai. Visu studiju laiku viņš valkāja mātes šūto tumšo un biezo vilnas kreklu, jo žaketes viņam nebija. Galvaspilsētas sabiedriskā un kultūras dzīve ar teātriem un koncertiem ilgu laiku viņam palika neiepazīta. Vienīgā izprieca, ko sev topošais gleznotājs atļāvās, bija paukošanas stundas pāris reizes nedēļā.[7]
Diplomdarba izstrādei Eglem pietrūka līdzekļu. Lai atbalstītu daudzsološo talantu, Purvītis viņam aizdeva 150 latus nepieciešamo materiālu iegādei un darba tapšanai. Tomēr process nebija viegls – finansiālās grūtības un nepiemērotie dzīves apstākļi Rīgā radīja daudz izaicinājumu. Dzīvot pilsētā praktiski nebija kur, tāpēc darba gleznošanas laikā Egle bieži nakšņoja turpat akadēmijā.[8]
Savas dzīves nogalē Egle uzdāvināja 60 gleznas Rēzeknes novadpētniecības muzejam, kā arī vairākus desmitus darbu – Rēzeknes bibliotēkām, skolām un sabiedriskajām iestādēm, tādējādi veidojot pamatu vietējās mākslas kolekcijai.[9]
_______________________________
[1] Siliņš, J. Latvijas māksla 1915 – 1940 II. Stokholma: Daugava, 1990.–53. lpp.
[2] Lāce, R. Arvīds Egle. Rīga: Zinātne, 1985.–27., 28., 68., 100. lpp.
[3] Siliņš, J. Latvijas māksla 1915 – 1940 II. Stokholma: Daugava, 1990.–53. lpp.
[4] Latvijas mākslas vēsture. – 5. sēj.: Klasiskā modernisma un tradicionālisma periods. 1915 – 1940 / Sast. E. Kļaviņš, aut. S. Pelše, A. Vanaga, V. Villerušs, K. Teivāne–Korpa, I. Martinsone, R. Rinka, M. Šuste. – Rīga: LMA Mākslas vēstures institūts; Mākslas vēstures pētījumu atbalsta fonds, 2016.–283. lpp.
[5] Siliņš, J. Latvijas māksla 1915 – 1940 II. Stokholma: Daugava, 1990.–55.–60. lpp.
[6] Lāce, R. Arvīds Egle. Rīga: Zinātne, 1985.–7. lpp.
[7] Turpat.–19. lpp.
[8] Turpat.–24.–25. lpp.
[9] Turpat.–100. lpp.
