Biogrāfija
Latviešu gleznotājs Edgars Vinters dzimis 1919. gadā daiļkrāsotāja ģimenē Rīgā, Purvciemā, Kurmju ielā – mājā, ko bija cēlis viņa vectēvs un kur mākslinieks aizvadīja visu savu dzīvi.
Pēc pamatskolas beigšanas Vinters mācījās komercskolā, taču interese par zīmēšanu izpaudās jau bērnībā. Vecāku rosināts, viņš pievērsās arī mūzikai – apguva vijoļspēli un spēlēja baznīcas orķestrī. 14 gadu vecumā Vinters sāka sadarboties ar bērnu un jaunatnes žurnāliem “Cīrulītis”, “Latvijas Jaunatne”, “Mazpulks” un “Skolu dzīve”, kuros publicēja gan zīmējumus, gan nelielus rakstus par mākslu, gleznotājiem un rakstniekiem. Pēc komercskolas beigšanas 1940. gadā Vinters iestājās Latvijas Mākslas akadēmijā un studēja Dabasskatu meistardarbnīcā. Studiju laikā viņš piepelnījās, veidojot zīmējumus laikrakstam Deutsche Zeitung im Ostland. Tomēr 1944. gadā Vinters bija spiests pārtraukt studijas akadēmijā un iestāties latviešu leģionā.
1945. gadā viņš nonāca krievu karaspēka gūstā nometnē pie Maskavas. Gūsta laikā krievu virsnieki ievēroja viņa talantu un deva iespēju izveidot orķestri, kā arī iekārtot darbnīcu gleznošanai. Iegūstot speciālu atļauju, Vinters varēja arī atstāt nometni, ko izmantoja, lai apmeklētu mākslas muzejus. Gadu vēlāk Vinteru atbrīvoja no gūsta, un viņš atgriezās Latvijā. Studijas akadēmijā viņš vairs neturpināja, jo ainavistu nodaļa bija slēgta. Vinters sāka strādāt par tēlotājmākslas un rasēšanas skolotāju un paralēli apmeklēja Jaņa Rozentāla Mākslas vidusskolu, lai iegūtu pedagoga darbam nepieciešamo kvalifikāciju. Par mākslas pasniedzēju viņš strādāja līdz 1979. gadam.
Padomju gados Vinters apzināti neiesaistījās sava laika oficiālajās mākslinieku organizācijās, nevēloties savu daiļradi pakļaut tā laika ideoloģijas prasībām. Plašāku ievērību un popularitāti kā gleznotājs Vinters ieguva 1990. gados, kad pieauga gan viņa darbu atpazīstamība, gan to novērtējums profesionālajā un plašākā sabiedrības lokā.[1]
Gleznotājs mira 2014. gadā, Rīgā.
Mākslinieciskais apraksts
Vintera daiļradi raksturo konsekventa uzticība ainavas un klusās dabas žanram, kā arī spilgts gaismas un krāsu tvērums un darbs plenērā. Viņa gleznās dominē Latvijas ainavas – dabas skati, pilsētvides fragmenti un ziedu motīvi.
Vintera agrīnos talanta attīstības soļus ietekmēja satikšanās ar pasteļgleznotāju Voldemāru Irbi (1893–1944), kurš jau zēna gados rosināja viņa interesi par dabu un glezniecību. Vēlāk nozīmīga ietekme bija gleznotājam Hugo Kārlim Grotusam (1884–1951), kura gaišā ainavu un ziedu glezniecība uzrunāja jauno mākslinieku. Vintera rokraksta veidošanos sekmēja arī studiju laika pasniedzēji Leo Svemps (1897–1975) un Konrāds Ubāns (1893–1981). Būtiska bija arī interese par vācu impresionistiem, īpaši ainavistu Valteru Leistikovu (Walter Leistikow, 1865–1908). Kā izteikts plenērists Vinters strādāja gan uz audekla, gan kartona, meklējot līdzsvaru starp ūdens un debesu laukumiem, pļavām, ziediem un labības laukiem. Viņa glezniecību var raksturot kā poētisku apceri par redzēto un izjusto, kur skaistums netiek idealizēts, bet cildināts caur vienkāršību, brīvu faktūru un tiešu, nepastarpinātu vērojumu. Impresionistiskajai manierei raksturīgās gaismas vibrācijas, saules atspīdumi un kustības izjūta atklājas ritmiskos un dzīvīgos otas triepienos.
Izstādēs Vinters piedalījās kopš 20. gadsimta 40. gadu beigām, pārsvarā Rīgā un citās Latvijas pilsētās. 1990. gados bija iespēja izstādīt savus darbus arī Lielbritānijā un Vācijā. Mākslinieka darbi atrodas Latvijas reģionālo muzeju un galeriju publiskajās kolekcijās, kā arī privātkolekcijās Latvijā un ārvalstīs.[2]
Interesanti fakti
Vintera gleznas bieži tika izvēlētas kā diplomātiskās dāvanas dažādu valstu vēstniekiem un valstu līderiem, piemēram, dāvana valstu vadītāju vizīšu laikā – 2013. gadā Latvijas prezidents kā valsts dāvanu pasniedza Vintera gleznu Turcijas prezidentam.[3]
Vintera darbi regulāri tika izstādīti Roy Miles galerijā Londonā, kur kādā no labdarības izsolēm viņa gleznu “Tulpes” iegādājās Velsas princese Diāna.[4]
2001. gadā Vinters iepazinās ar Hansu Joahimu Gerberu, kurš tobrīd bija NATO galvenās mītnes virsnieks un regulāri apmeklēja Baltijas valstis. Gerbers ne vien augstu vērtēja Vintera daiļradi, bet arī kļuva par aktīvu viņa mākslas popularizētāju un publikāciju iniciatoru.[5]
___________________________________
