Biogrāfija
Latviešu mākslinieks Romas Suta dzimis 1896. gada 26. aprīlī Cēsu apkaimē, Latvijā. Skolas laikā viņš izcēlās ar dumpīgu uzvedību un īpašu interesi par mākslu neizrādīja. Vairāk viņu vilināja jūrnieka piedzīvojumi – kā kuģa puika viņš apceļoja lielākās Eiropas ostas. Interesi par mākslu Sutam sāka raisīt viņa radiniece, kura bija laba zīmētāja. 1913. gadā Suta iestājās Jūlija Madernieka (1870–1955) mākslas studijā, kur gan pavadīja tikai dažus mēnešus, jo Madernieka ornamentālais stils viņam nebija tuvs. Tajā pašā gadā viņš iestājās Rīgas Pilsētas mākslas skolā, kur mācījās pie ainavista Vilhelma Purvīša (1872–1945) un figurālista Jāņa Roberta Tillberga (1880–1972).
Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā Suta devās uz Sanktpēterburgu, Krievijā, kur apmeklēja Ermitāžu un iepazinās ar pasaules vecmeistaru darbiem. 1915. gadā kopā ar citiem saviem kolēģiem no Rīgas devās uz Penzas mākslas skolu, Krievijā. Suta apmeklēja arī slaveno Ščukina un Morozova modernās mākslas kolekciju Maskavā, kurā atradās tādu autori kā Andrē Derēns, Pablo Pikaso un Anri Matiss.
1917. gadā Suta pabeidza Penzas skolu un devās uz Sanktpēterburgu, bet 1919. gadā atgriezās Latvijā.[1] 1922. gadā apprecējās ar gleznotāju Aleksandru Beļcovu (1892–1981) un devās braucienā uz Parīzi.[2] Suta bija viena no redzamākajām un aktīvākajām personībām mākslas dzīvē Latvijā 20. gadsimta 20. un 30. gados.
1941. gadā padomju okupācijas laikā Suta saņēma pavēli evakuēties uz Padomju Savienību. Viņš dzīvoja Maskavā, Krievijā un vēlāk Alma-Atā un Tblisi, Gruzijā, kur 1943. gadā apcietināja un apmeloja maizes talonu viltošanu. 1944. gada 14. jūlijā viņu nošāva. Tikai 1959. gadā Sutas meita saņēma tēva reabilitācijas dokumentu.[3]
Mākslinieciskais apraksts
Romans Suta raksturojams kā azartisks, daudzpusīgs, skandalozs un viens no aktīvākajiem modernisma pārstāvjiem latviešu glezniecībā. Viņš darbojās glezniecībā, grafikā, dizainā, scenogrāfijā, kā arī bija pedagogs. Viņa stils sākotnēji bija ekspresīvs, bet vēlāk tuvinājās kubismam. Suta iedvesmojās no spāņu klasiķa El Greko ekspresīvajiem gleznojumiem, Derēna smailajām figūrām un Pikaso kubisma perioda darbiem. Viņš strādāja portreta, klusās dabas un figurālajā žanrā.[4] Sutas tušas zīmējumu sērijās dominē kara ainas, sadzīves motīvi un pilsētas skati. Kompozīciju uzbūve līdzinās ķīniešu kaligrāfijai – starp melnajiem laukumiem izteiksmīgi darbojas baltās papīra plaknes. Melnais otas pieskāriens ir plūstošs un izceļas ar daudzveidību – no pavisam smalkas līnijas līdz platām, dinamiskām joslām.[5] Savukārt Sutas gleznojumos dominē kubisma ietekmēta klusās dabas estētika, ģeometrizētas plaknes, stilizētas figurālās kompozīcijas un lakoniski portreti.
Suta bija arī viens no slavenās Rīgas Mākslinieku grupas locekļiem, bet vēlāk pievienojās Rīgas Grafiķu grupai. Grupu izstādes tika organizētas gan Latvijā, gan ārvalstīs.
Interesanti fakti
Viens no ievērojamākajiem Sutas starptautiskajiem sasniegumiem un vienlaikus arī viena no spilgtākajām epizodēm latviešu dekoratīvās mākslas vēsturē bija latviešu porcelāna zīmola “Baltars” panākumi laikā no 1925. līdz 1928. gadam. 1925. gadā Suta, kopā ar savu dzīvesbiedri Aleksandru Beļcovu un grafiķi Sigismundu Vidbergu, ieguva bronzas medaļu Dekoratīvās un industriālās mākslas izstādē Parīzē – par porcelāna šķīvju gleznojumiem un dizainu.[6]
Suta bija pārliecināts modernists, kurš kaismīgi aizstāvēja jaunās mākslas teorētiskās nostādnes sabiedrības un konservatīvi domājošo kolēģu acīs. Viņš publicēja rakstus, kuros iebilda pret novecojušām un neaktuālām krievu un vācu mākslas tradīcijām, un aicināja pievērsties franču mākslas novitātēm, kurās viņš saskatīja latviešu nacionālās glezniecības skolas turpmāko attīstību.[7]
1919. gadā tika atvērta leģendārā kafejnīca “Sukub Nr. 6”, pazīstama arī kā “Sukubs”. Tā atradās mūsdienu Merķeļa ielā, pretī Vērmanes dārzam. Kafejnīcas nosaukums bija atvasināts no divu 20. gadsimta sākuma aktuālo avangarda mākslas virzienu – supremātisma un kubisma – nosaukumiem. Nosaukuma autors bija neviens cits kā pats Romans Suta, savukārt uzņēmums piederēja un to vadīja viņa māte.[8]
Kafejnīca kļuva par iecienītu tikšanās vietu sava laika radošajām personībām, līdzinoties bohēmas kafejnīcām Eiropas lielākajās kultūras metropolēs.[9] Īpaši izcēlās kafejnīcas modernā interjera iekārtojums, pie kura izveides strādāja jaunie modernisma mākslinieki no Rīgas Mākslinieku grupas. Atbilstoši nosaukumam “Sukub Nr. 6”, kafejnīcas sienas rotāja kubistiskas kompozīcijas, kuras apgleznoja seši jaunie gleznotāji: Aleksandra Beļcova, Romans Suta, Oto Skulme, Niklāvs Strunke, Valdemārs Tone un Konrāds Ubāns.[10]
