Biogrāfija
Latviešu gleznotājs Ādams Alksnis dzimis 1864. gada 10. martā Mazsalacas apkārtnē, Latvijā, zemnieku ģimenē. Bērnību topošais mākslinieks pavadīja gleznainajos Salacas upes krastos. Savukārt 1874. gadā ģimene pārcēlās uz Rūjienu, kur tēvs atvēra materiālu tirgotavu un grāmatu veikalu. Abas tirdzniecības vietas bija veiksmīgas un populāras vietējo iedzīvotāju vidū.[1]
Sākotnējo vispārējo izglītību Alksnis ieguva Rūjienā, pēc tam apmeklēja Rīgas Amatnieku biedrības skolu. 1883. gadā viņš izturēja brīvklausītāja iestājeksāmenus un iestājās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā (Krievijā), kur studēja līdz 1892. gadam. Saņēmis gan mazo, gan lielo sudraba medaļu, viņš pārtrauca studijas, iegūstot 3. šķiras graduēta mākslinieka diplomu.[2]
Pēc studijām mākslinieks atgriezās Rūjienā ar ieceri turpināt izglītību Minhenē vai Parīzē. Tomēr šis nodoms nepiepildījās, jo 1897. gadā Alksnis negaidīti mira no asins saindēšanās pēc neveiksmīgas, nelielas deguna operācijas.[3]
Mākslinieciskais apraksts
Alkšņa mākslinieciskā attīstība sākotnēji bija cieši saistīta ar studijām akadēmijā. Akadēmiskās programmas apguve noritēja lēni, ar kritumiem un pacēlumiem, taču neatlaidīgi, beigās sasniedzot augstākos novērtējumus. Pēc pusotra mācību gada ģipša galvu zīmēšanas klasē Alksnis tika pārcelts uz ģipša figūru zīmēšanas klasi, kur studēja divus pusgadus. 1886. gada sākumā viņš nokļuva dabas klasē, kur strādāja līdz pat studiju beigām, specializējoties batālajā glezniecībā, ko pasniedza ievērojamais batālists Bogdans Villevalde (Bogdan Gottfried Willewalde, 1819–1903).
Kā atsevišķus studiju uzdevumus viņš gleznoja zirgus un kara ainu kompozīcijas. Alksnis lieliski pārvaldīja akadēmisko zīmējumu – viņš precīzi attēloja kailus modeļus sarežģītās pozās, imitējot mitoloģiskus vai vēsturiskus sižetus. Mākslinieks bija iemācījies virtuozi attēlot zirgus un kareivjus dažādos rakursos un kustībās.[4] Alksnim ir vairāki gleznojumi un zīmējumi, kuros zirgs attēlots kā vienīgais modelis – visā savā elegantajā krāšņumā, piešķirot tēlojumam izteiksmīgu dzīvīgumu. Savus zirgu portretējumus mākslinieks pārdeva kolekcionāriem jau studiju gados.[5]
Bez zirgiem un batālijām autors pievērsās arī latvju senatnes tēlojumam – senlaiku kareivjiem, medību ainām, senajiem jūrasbraucējiem un krustnešiem, īpašu uzmanību pievēršot detaļām, piemēram, tērpiem un ieročiem. Lai šos tēlus atainotu pēc iespējas precīzāk, Alksnis izmantoja arheoloģiskos materiālus. Viņš pievērsās arī ainavai un portretu glezniecībai, iemūžinot dažādus latviešu lauku tipāžus, kā arī zemniekus darbā un sadzīvē, ko atainoja zīmējumos un akvareļos, īpaši izceļot portretējamo personību.[6]
Mākslinieka dzīves laikā viens no ievērojamākajiem notikumiem bija vērienīgā Latviešu etnogrāfiskā izstāde 1896. gadā Rīgā, kurā tika izstādīti Alkšņa etnogrāfiskie zīmējumi.[7]
Interesanti fakti
Jaunībā Alksnis strādāja tēva grāmatu veikalā, tomēr māksla viņam bija tuvāka – brīvajos brīžos viņš apzīmēja ietinamos papīrus, attēlojot zirgus un veikala apmeklētājus.[8]
Pateicoties tēva grāmatu veikalam, Alksnim bija pieejama publicētā informācija par aktualitātēm Rietumu mākslā.[9]
Nozīmīgs sava laika notikums bija mākslas draugu pulciņš “Rūķis”, kura vadītājs bija Alksnis. Pirmos studiju gadus Pēterburgas Mākslas akadēmijā viņš bija vienīgais latvietis. Vēlāk cits pēc cita pievienojās topošie gleznotāji Jānis Rozentāls (1866–1916), Johans Valters (1869–1932), Vilhelms Purvītis (1872–1945) un Jēkabs Belzēns (1870–1937). Rozentāls, Valters un Purvītis kļuva par ļoti tuviem Alkšņa draugiem. “Rūķis” apvienoja jaunos latviešu māksliniekus – tika organizētas sapulces, kurās apsprieda mākslas jautājumus un aktuālās izstādes, un biedriem bija pienākums mācību semestra beigās nolasīt referātu. Šajā laikā arī Alksnis pievērsās romantisma idejai par nacionālās mākslas nepieciešamību, uzsverot tās nozīmi katras tautas kultūras dzīvē.[10]
_________________________________
[1] Bērziņa, A. Ādams Alksnis. Rīga: Neputns, 2020.–8. lpp.
[2] Siliņš, J. Latvijas māksla 1800 – 1914 II. Stokholma: Daugava, 1980.–22. lpp.
[3] Bērziņa, A. Ādams Alksnis. Rīga: Neputns, 2020.–134. lpp.
[4] Latvijas mākslas vēsture. – 4. sēj.: Neoromantiskā modernisma periods: 1890–1915 / Sast. E. Kļaviņš, aut. E. Kļaviņš, K. Ābele, S. Grosa, V. Villerušs. – Rīga: LMA Mākslas vēstures institūts; Mākslas vēstures pētījumu atbalsta fonds, 2014.–182–183. lpp.
[5] Bērziņa, A. Ādams Alksnis. Rīga: Neputns, 2020.–94. lpp.
[6] Turpat. – 36., 64. lpp.
[7] Latvijas mākslas vēsture. – 4. sēj.: Neoromantiskā modernisma periods: 1890–1915 / Sast. E. Kļaviņš, aut. E. Kļaviņš, K. Ābele, S. Grosa, V. Villerušs. – Rīga: LMA Mākslas vēstures institūts; Mākslas vēstures pētījumu atbalsta fonds, 2014.–182. lpp.
[8] Bērziņa, A. Ādams Alksnis. Rīga: Neputns, 2020.–12. lpp.
[9] Latvijas mākslas vēsture. – 4. sēj.: Neoromantiskā modernisma periods: 1890–1915 / Sast. E. Kļaviņš, aut. E. Kļaviņš, K. Ābele, S. Grosa, V. Villerušs. – Rīga: LMA Mākslas vēstures institūts; Mākslas vēstures pētījumu atbalsta fonds, 2014.–181. lpp.
[10] Bērziņa, A. Ādams Alksnis. Rīga: Neputns, 2020.–14., 58. lpp.
