Biogrāfija
Latviešu gleznotājs un scenogrāfs Laimonis Grasmanis dzimis 1916. gada 12. maijā Krievijā, kur viņa vecāki Pirmā pasaules kara laikā atradās bēgļu gaitās. 1922. gadā ģimene atgriezās Latvijā, Liepājā. No 1933. līdz 1937. gadam viņš ieguva profesionālo izglītību Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas Dekoratīvās glezniecības nodaļā un uzreiz pēc tam iestājās Latvijas Mākslas akadēmijas Figurālās glezniecības meistardarbnīcā, kur studēja līdz 1942. gadam, studijas pārtraucot Otrā pasaules kara laikā.
Grasmanis bija spilgta un radoša personība sava laika mākslinieku vidē, apveltīts ar lielām darbaspējām. Viņa vārds galvenokārt saistās ar teātri un kino – visu savu dzīvi viņš strādāja kā skatuves mākslinieks un scenogrāfs Latvijas Nacionālajā teātrī, Dailes teātrī un Operetes teātrī. No 1956. gada viņš bija viens no vadošajiem māksliniekiem-inscenētājiem Rīgas kinostudijā.[1] [2]
Mākslinieks traģiski gāja bojā 1970. gada 2. septembrī – Brīvības un Lāčplēša ielas krustojumā viņu notrieca trolejbuss.[3]
Mākslinieciskais apraksts
Kamēr Grasmanis studēja Latvijas Mākslas akadēmijas Figurālās glezniecības meistardarbnīcā, viņa pasniedzēji bija tādas izcilas latviešu mākslas personības kā Kārlis Miesnieks (1887–1977), Valdemārs Tone (1892–1958), Konrāds Ubāns (1893–1981) un Ludolfs Liberts (1895–1959). Viņš pārsvarā strādāja eļļas un akvareļa tehnikā, pievēršoties ainavas un portreta žanram. Viņa glezniecisko stilu raksturo vitalitāte, kāpināta ekspresija un krāsainība, ko papildina plaši un sulīgi otas triepieni. Akvareļglezniecībā viņš izmantoja dzidro pludinājuma tehniku. Grasmanis bija viens no psiholoģiskā portreta meistariem, kurš tiecās atklāt cilvēka iekšējo pasauli – viņš lielu nozīmi piešķīra ne tikai sejas vaibstu un noskaņas tvērumam, bet arī figūras siluetam, žestam, fona un detaļu akcentiem. Viņš veidoja portretus latviešu radošajām personībām teātra, mākslas un mūzikas jomā un sarīkoja vairākas personālizstādes Rīgā.[4]
Vislabāk Grasmanis pazīstams ar savu darbību kā scenogrāfs teātrī un kino. Strādājot Rīgas Kinostudijā, viņš veidoja scenogrāfiju vairākām latviešu kino klasikas filmām, tostarp: “Zvejnieka dēls”, “Rita”, “Šķēps un roze”, “Sūtņu sazvērestība”, “Kapteiņa Enriko pulkstenis”, “Pie bagātās kundzes” un “Vella kalpi”.[5]
Interesanti fakti
Grasmaņa laikabiedri atceras, ka mākslinieks bieži lietoja vārdu “elefantība”. Ko tas nozīmēja? Kinorežisors Jānis Streičs skaidro: “Grasmaņa valodas jauninājums, aiz kura slēpās tas, kas nav tradicionāls un kas izaicina pieņemtās normas. Nez kāpēc viņš bieži pieminēja Āfriku kā brīnumzemi.”[6]
Māksliniekam un scenogrāfam savas dzīves laikā ne reizi neizdevās nokļūt ārzemēs – Rietumeiropā, kur viņš ļoti vēlējās apmeklēt muzejus. To apliecina viņa Venēcijas, arābu zemju un Ungārijas ainavu vīzijas – krāšņi, saulē pludojoši akvareļi.[7]
______________________________
