Biogrāfija
Latviešu mākslinieks Jēkabs Bīne piedzima 1895. gada 11. aprīlī Rīgā, Latvijā. Viņš bija vienīgais bērns labi situētā ģimenē. Bērnības atmiņas Bīnem saistījās ar dzīvokļa istabas īrnieku, vēlākos gados pazīstamo krievu postimpresionisma gleznotāju Konstantinu Gorbatovu (Константин Горбатов, 1876–1945), kura istabā bieži ciemojās mazais Bīne un lūdzis, lai viņam kaut ko iezīmē kladē, bet pēc tam centies šos zīmējumus atdarināt.
Bīnes skolas gaitas aizsākās 1904. gadā Rīgas pilsētas elementārskolā, no 1907. gada turpinājās Rīgas pilsētas tirdzniecības skolā, ko pabeidza ar izcilību 1913. gadā. Tajā laikā Bīne arī sāka apzināti interesēties par mākslu. 1913. gada rudenī Bīne sāka mācības Rīgas pilsētas mākslas skolā, viņa pasniedzēji bija gleznotāji Vilhelms Purvītis (1872–1945), Eva Borherte-Šveinfurte (Eva Margarethe Borchert-Schweinfurth, 1878–1964) un Konstantīns Rončevskis (1875–1935). Pirmā pasaules kara laikā Bīne nonāca Harkivas mākslas skolā (Ukraina), kur nācās piedzīvot skarbus dzīves apstākļus – naudas trūkumu, sliktu dzīvesvietu, badu un salu. 1920. gadā atgriezās Latvijā, un gadu vēlāk kļuva par vienu no pirmajiem studentiem, kurš uzsāka mācības jaundibinātajā Latvijas Mākslas akadēmijā, kur 1926. gadā pabeidza Jāņa Roberta Tillberga (1880–1972) vadīto Figurālās glezniecības meistarklasi.
Studijas akadēmijā Bīnem veicās labi – viņš saņēma stipendijas, Kultūras fonda atbalstu, kā arī atlīdzību par darbiem, kurus akadēmija paturēja savā oriģināldarbu krājumā. Stipendijas pavēra iespējas doties pieredzes braucienos uz ārvalstīm. Pēc akadēmijas absolvēšanas Bīne studiju ceļojumu laikā apmeklēja Varšavas, Vīnes, Budapeštas, Venēcijas, Milānas, Ženēvas, Minhenes mākslas muzejus. 1927. gada rudenī viņš mēnesi uzturējās Parīzē, lai pētītu muzeju krājumus, īpaši vecmeistaru mākslu.
Aktīvs posms Bīnes dzīvē bija 20. gs. 30. gadi, kad viņš, līdztekus radošajai darbībai, aktīvi piedalījās arī sabiedriskajā dzīvē – rakstīja publikācijas, aizstāvēja latviešu tautas nacionālo mākslu – īpaši ornamentu, un pievērsās pedagoga darbam. Viņš pasniedza vairākās Latvijas augstskolās, tostarp Latvijas Mākslas akadēmijā. 1945. gadā Bīne pārcēlās uz dzīvi Kuldīgā, kur strādāja Kuldīgas vidusskolā un Kuldīgas Daiļamatniecības vidusskolā.
20. gs. 50. gadu sākumā Bīnem par iepriekšējo darbību tika piedēvēta nepareiza ideoloģija un kaitniecība, kā rezultātā viņam nācās pamest darbu skolā un atgriezties Rīgā. Viņš tika norīkots strādāt kombināta “Māksla” vitrāžu cehā. Šajā laikā māksliniekam strauji pasliktinājās veselība fiziskās un emocionālās spriedzes, kā arī nestabilās ekonomiskās situācijas dēļ.
1955. gada 24. oktobrī Bīne pēkšņi mira sirds mazspējas dēļ.[1]
Mākslinieciskais apraksts
Jēkabs Bīne ir pazīstams gleznotājs, grafiķis un lietišķās mākslas meistars; nozīmīga loma viņa dzīvē bija arī pedagoģiskajā darbībā, mākslas kritikas un pētniecības jomā. Visu mūžu mākslinieka idejiskā ievirze un aizraušanās bija saistīta ar latviešu senatnes un ornamenta pētīšanu.[2] Bīnem fokusā bija ne tikai glezniecība un grafika, bet arī lietišķās mākslas prestiža celšana. Viņa daiļradē dominē reālistiski atveidoti akti, portreti, žanriskas ainas, ainavas un klusās dabas.[3] Visas savas mākslinieka karjeras laikā Bīne palika uzticīgs akadēmiskajai ievirzei, būdams izteikts reālists. Viņa daiļradi kopumā raksturo stingrs zīmējums, kas kalpoja par pamatu jebkurai kompozīcijai. Gleznojumos viņš nebaidījās eksperimentēt ar spilgtām, kontrastainām krāsām.[4]
Bīne bija viens no tiem latviešu māksliniekiem, kurš cieši saistījās ar dievturu kustību, bija viens no tās ideologiem un šīs idejas pauda arī savos darbos. Viņš centās atklāt latvisko identitāti, uzsvērt tautas unikalitāti, vizuāli attēlojot senatni, latviskās dievības un iekļaujot etnogrāfiskos ornamentus.[5] Bīnes dievturības tematiskajā darbu sērijā ietilpst gleznojumi ar dievību attēlojumiem – Māra, Laima, Pērkons, Saules vedējs Ūsiņš, Mārtiņš un citas.
Visu mūžu Bīne aktīvi darbojās arī lietišķajā mākslā – viņš projektēja un izstrādāja interjera dizainus gan valsts iestādēm, gan privātām telpām. Mākslinieks veidoja metus mēbelēm, tekstilijām, keramikai un metāla izstrādājumiem. Pēc viņa skicēm tika izgatavotas mēbeļu iekārtas, kas izcēlās ar latviskā ornamenta stilizāciju.[6]
Interesanti fakti
Interesanta bija mākslinieka aizraušanās ar pašportretu gleznošanu. Pirmais Bīnes pašportrets tapa, kad viņš bija 23 gadus vecs, Harkivā, bet pēdējais – 1955. gadā. Kopumā mākslinieks uzgleznoja aptuveni 15 pašportretu.
1937. gadā Parīzes Starptautiskajā modernās dekoratīvās un rūpnieciskās mākslas izstādē zelta medaļu ieguva pēc Bīnes meta Kuzņecova porcelāna fabrikā izgatavotā kafijas servīze “Tauta”.
20. gs. 50. gados Bīnem nācās strādāt kombināta “Māksla” vitrāžu cehā, kur viņš izpildīja padomju varas vadoņu pasūtītos portretus. Māksliniekam nebija nekādas radošās brīvības. Savā dienasgrāmatā Bīne šo mūža nogales posmu raksturo kā emocionāli nospiedošu un fiziski smagu, uzsverot arī savu neizpratni par jauno politisko sistēmu un darba organizāciju, kurai tika pakārtota māksla.[7]
____________________________________
[1] Gritāne, A. Jēkabs Bīne. Rīga: Neputns, 2020.–8.–14., 16.–18., 126., 128., 132., 134., 138. lpp.
[2] Turpat.–6. lpp.
[3] Latvijas mākslas vēsture. – 5. sēj.: Klasiskā modernisma un tradicionālisma periods. 1915 – 1940 / Sast. E. Kļaviņš, aut. S. Pelše, A. Vanaga, V. Villerušs, K. Teivāne–Korpa, I. Martinsone, R. Rinka, M. Šuste. – Rīga: LMA Mākslas vēstures institūts; Mākslas vēstures pētījumu atbalsta fonds, 2016.–262. lpp.
[4] Gritāne, A. Jēkabs Bīne. Rīga: Neputns, 2020.–18. lpp.
[5] Turpat.–58. lpp.
[6] Turpat.–122. lpp.
[7] Turpat.–48., 124., 136. lpp.
